?

Log in

No account? Create an account

Piezīmju lapa

Triloģijas ceturtā daļa

2/15/08 09:48 pm

Mēs mīlam viens otru līdz zināmai robežai, pie kuras izlikti posteņi, sargsuņi, vīri ar šautenēm stāv. Visas pieejas mīnētas un nav pat ko domāt piekļūt, kur nu vēl pāri tai tikt. Mēs mīlam viens otru līdz zināmai robežai, dzelzs priekškaram, Raudu mūrim ar septiņām atslēgām, kas sargā mūsu sirdis un dvēseles droši jo droši, lai tās vairs nelūzt, gabalos neplīst nekad.

2/7/08 04:48 pm

Man patīk radio, jo var dzirdēt, ka skaņa nāk no tālienes un kādā nezināmā veidā tā liek justies tuvāk Tev vai īstai dzīvei, kas vienmēr notiek kaut kur tur, vai vienalga, tiešām, vienalga, kam, bet klātbūtnes, kopības sajūta ir tā, kas ir svarīga, tā, kas atnāk pa radio viļņiem kopā ar sentimentālu dziesmu, reklāmu vai diktora vārdiem par to, kāds šodien būs laiks Maskavā, Parīzē, Rīgā vai Londonā.
Man patīk skats pa manu logu, tieši uz austrumiem, no rīta spīd saule, bet vakarā skatos laukā, tieši uz austrumiem, kā saulriets rotājas logos upes pretējā krastā un vēlāk, iedegas laternas, spuldzes un lampas un dzelzceļa tilts met zilas gaismas atspulgus ūdenī. Un tad jau ir vēls, un laiks doties projām.

11/20/07 02:48 pm

Ir diezgan sarežģīti pastāvīgi apzināties, ka dzīve ir tas, kas notiek tagad, tieši šajā brīdī, nevis kaut kad vēlāk, pēc tam, pēc darbiem, izklaidēm, atpūtas, izlasītām grāmatām un noskatītām kinofilmām. Pārāk spēcīga ir tā sajūta, ka viss, kas notiek te un šobrīd ir tikai tāda sagatavošanās, bet pa īstam vēl nemaz nav sācies un tajos retajos brīžos, kad šī apziņa atkāpjas, vietā nāk bailes un satraukums par to, ka tā tas viss arī paies, nekas nebūs izdarīts un neko vairs nevarēs mainīt, vai neauglīgi centieni izdomāt, kā izdarīt kaut ko īstu, šī īsā īstās dzīves brīža cienīgu.

11/7/07 03:15 pm - Remember, remember

Уже прошло седьмое ноября,
Утихли звуки шумного веселья.
Но что-то движется кругами, все вокруг там, где стою я;
Должно быть, ангел сенародного похмелья.



Atceros parādes, smagnēji drūmas un svinīgas melnbaltā ekrānā. Ne nu es ko sapratu, nekā - mazs vēl biju un, man par laimi, neviens nemēģināja man iemācīt vienīgo pareizo notikumu interpretāciju: bez naida un bez sajūsmas skatījos uz maziem puišeļiem tik pievilcīgajām kara tehnikas rindām, kas pamīšus ar parādes formās tērptām armijas daļām šķērsoja Sarkano laukumu. Vēlāk vecas filmas, par Ziemas pils ieņemšanu, ar ložmetēju lentēm apjozti matroži, gardurkļainas šautenes, и Ленин такой молодой, izklaide ne svētki.
Deviņdesmito sākums. Kontrabandas spirts, cigaretes un Baltijas ceļš, Gorbačovs, auseklīši visur un tie pat oficiāli vairs nav svētki. Valsts, kurā piedzimu, sadalījās, gluži kā amēbas, par ko mums stāstīja skolā. Vietā jauna, runā, ka veca, kas bijusi prom, bet atgriezusies, runā, ka īstāka un labāka, bet ko tikai nerunā! Repšes rubļi, pučs, lati, pase, cita skola, cita dzīve, augu es, aug valsts, 11. un 18. tās novembra datumi. Lai nu tā būtu, kas tad man: tās pašas parādes, tik mazākas, salūts un citas krāsas. Intereses mainījušās, sarkasms, nogurums un skepse, kāds tur patriotisms, kāda nu vairs izklaide, bet paldies par papildus brīvdienām un trolejbusu bez maksas.

10/16/07 10:15 pm

Pieļauju, ka ikvienam ir sava apsēstība. Mana: atbrīvoties no liekā, to meklējot un atrodot tikpat fanātiski un sekmīgi, kā '37-'38 gada aktīvisti mūsu nirvānā aizgājušajā lielvalstī, kurā es piedzimu vai Šiklgrūbera trieciennieki ap to pašu laiku Vācijā. Droši vien mans iekšējais ziņotājs raksta anonīmas vēstules un iekšējais čekists (aukstas kājas vēsa galva, karsta sirds, tīras rokas), tās izmeklē, iekšējā "troika" notiesā (25 vai "вышка", citu sodu mums nav), piešuj Dāvida zvaigznes pie drēbēm un sadzen nāves nometnēs "Sardzei pie Reinas" skanot. Tik atmest, atteikties, lai mugursoma vieglāka, lai nav žēl doties prom, lai vieglāk iet, nav svarīgi uz kurieni, bet nepalikt uz vietas: "Skrien, biedri, vecā pasaule dzenas Tev pakaļ!".

10/15/07 09:28 pm

Очей очарование vai nē, bet gribētos, lai nekad nebeidzas oranžās, dzidrās pasteļu blāvumā mirdzošās dienas, sausas vai lietainas, kad trotuāru pelēko miesu pārklāj lapu plāksteri un centīgi sētnieki solidarizējas ar Sīzifu, veltīgi vicinot savas slotas.

9/26/07 06:26 pm

Cena, kas cilvēkam jāmaksā par to, lai būtu viens, kad to vēlas, ir būt vienam arī tad, kad viņš to nevēlas. Un tā ir pareizi.

7/25/07 02:42 pm

Jūlijs sabojājies. Pelnu pelēki mākoņi spoguļojas pelnu pelēkā upē, pelnu pelēkas ūdenslāses krīt slapjā un dubļainā zemē, uz asfalta, zālājos, uz lietussargiem, kas kā vaļējas brūces iemirdzas šur tur, steidzīgam gājējam aizslīdot garām, plecos ierautu galvu. Pelnu pelēks klusums, tāda nejēdzīga, smeldzoša kā zobusāpes sajūta vai priekšnojauta. Jūlijs sabojājies.

7/2/07 12:26 pm

Kad atnāks nāve, manis nebūs mājās.

4/4/07 09:27 am

Es svinīgi apsolos nekad Tevi neuztvert nopietni, bet smieties par katru mājienu kā par joku un papurināt galvu, ar roku atmest, nosakot, ka tas nav man, un novilkt svītru, lai katram vienāds daudzums Saules, vēja un bruģētu ietvju tiek. Es svinīgi apsolos nekad Tevi neuztvert nopietni un neredzēt sapņos, ja vien tajos Tu neesi kādā komiskā lomā.
Powered by LiveJournal.com